Galvenie izejvielu veidi:
1. Ogļūdeņraži
n-pentāns, izopentāns, ciklopentāns: tie ir vieni no visbiežāk izmantotajiem putu līdzekļiem putupolistirola (EPS) un stingrās poliuretāna (PU) putās. Priekšrocības ietver zemas izmaksas un labu putošanas veiktspēju; trūkums ir uzliesmojamība.
2. Halogenētie ogļūdeņraži (satur hloru/fluoru)
Hlorfluorogļūdeņraži (HCFC): piemēram, HCFC-141b. Pateicoties to ozona slāni noārdošajam potenciālam, tie tiek pakāpeniski izbeigti.
Fluorogļūdeņraži (HFC): piemēram, HFC-134a, HFC-245fa. Tiem ir nulles ozona noārdīšanas potenciāls, bet augsts globālās sasilšanas potenciāls, un arī to izmantošana tiek ierobežota.
Hidrofluorolefīni (HFO): piemēram, HFO-1234ze, HFO-1336mzz. Šīs ir jaunas paaudzes videi draudzīgas putu vielas ar nulles ozona noārdīšanas potenciālu un ārkārtīgi zemu globālās sasilšanas potenciālu, un pašlaik tās ir galvenā attīstības joma.
3. Inertās gāzes
Oglekļa dioksīds (CO₂): plaši izmanto elastīgās poliuretāna putās, ko parasti rada ūdens reakcijā ar izocianātu vai tieši injicējot šķidru CO₂. Videi draudzīgs, netoksisks un zemas izmaksas.
Slāpeklis (N₂): parasti izmanto tādu materiālu kā gumijas un EVA putošanā, kas ir videi draudzīgs un drošs.
4. Citi
Ūdens: poliuretāna putās ūdens ir būtisks ķīmisks putu līdzeklis (rada CO₂, reaģējot ar izocianātu), bet no fiziskā viedokļa tas ir arī gāzes ražošanas avots.
